Rūdolfa Piņņa personība asociējas ar vienu no spilgtākajām 20. gadsimta latviešu mākslas leģendām. Drosmīgo, kolorītā skaļi vērienīgo meistara izteiksmes veidu apvija emocionāla noslēpumainība, ko izraisīja vārds — Parīze. Pašā 20. gadsimta sākumā dzimušā Piņņa daiļrade hronoloģiski būtu saistāma ar latviešu glezniecību pirms Otrā pasaules kara, ar Eduarda Kalniņa, Jāņa Tīdemaņa, Valda Kalnrozes, Kārļa Neiļa vai pat desmit gadus jaunākā Kārļa Padega paaudzi. Taču 30. gados Rūdolfa Piņņa vārdu Latvijā gandrīz nepazina, jo gleznotājs tolaik bija simtprocentīgs parīzietis. Līdz ar to viņa personība un radošais sniegums arī 20. gadsimta otrajā pusē mākslas pazinēju priekšstatos lielā mērā saistījās ar Parīzi, kas padomju laikā — aiz “dzelzs priekškara” — likās kā nepiepildāms sapnis.
Meistara daiļrade izcēlās ar iespaidīgiem gleznu formātiem, ekspresīvām krāsām, un arī cienījamā vecumā viņa radošā kvēle saglabājās tikpat azartiska kā brieduma gados.
Tulkojums angļu valodā: Valdis Bērziņš.
